Žēlsirdība

Labdarība ir personības iezīme, kas izpaužas kā iekšēja vēlme palīdzēt, piedot, līdzjūtīgi, neīstenojot savas intereses, bet vadoties tikai no nesaistītiem motīviem. Žēlsirdības izpausme ir gan materiālā labdarībā, gan garīgās dāvanās, piemēram, atbalstot vai izprotot cilvēka iepriekš piespriesto rīcību.

Šī funkcija nav pieejama ikvienam tās efektīvajās izpausmēs, īpaši ar pasaules tehnoloģiskās daļas attīstību, kad visu laiku virtuālajā telpā un nav iespējams piedzīvot citas nelaimes no savas pieredzes. Viņai vienmēr ir jāatsakās ne tikai no savām problēmām un pieredzes, bet arī jāpieņem laiks, lai to nodotu citam. Labdarības jēdziens ietver sevī izteiktu izjūtu efektīvu izpausmi, to var izpaust tikai darbos, bet reti izteikt tikai verbālā veidā.

Kas tas ir?

Izprotot, kāda ir mīlestība un kā to atšķirt no citām garīgi apstiprinātām īpašībām, ir svarīgi atzīmēt ne tikai cilvēka vēlmi palīdzēt vai līdzjūtībai, bet arī iekšējās kritikas trūkums tam, kurš tiek atbalstīts. Ti tas, kurš rīkojas no šiem motīviem, vienlaicīgi neuzskaitīs vai kritizēs citu, nenorāda savas kļūdas vai nerādīs pareizo ceļu. Šķiet, ka sajūta, ka trūcīgā persona ir nevainīga, grēku nožēlojoša vai kaut ko darījusi nevis ļaunprātīgā nodomā, drīzāk darbojas iepriekš, bet vispār nav novērtējuma.

Labdarībā vienmēr ir upuris, i. kad cilvēks izdod naudu ubagam, bet miljoniem, tas nav žēlsirdība, bet to pašu darbību, ko izdara kāds, kurš skaitās pennies, lai izdzīvotu, var attiecināt uz žēlsirdīgo. Ja ir daudz brīvā laika un nav vietas, kur to tērēt, un šī persona izvēlas piedalīties labdarības pasākumos, ir tikai vēlme sevi izklaidēt, bez nosacījumiem, kuras mērķis ir labs iemesls. Situācija ir pilnīgi atšķirīga, ja cilvēks dod palīdzību patversmē pēc divpadsmit stundām pēc sava darba, upurējot normālu miegu, pusdienas un atpūtu. Vēlme palīdzēt, pārspējot savas vajadzības, gara spēks, lai saprastu, ka, lai gan jums to vajag, jūs varat palīdzēt arī citiem no šīs valsts - tā ir patiesa labdarības izpausme.

Bet nekad žēlastība nav stulbuma apkārtne, kad šāda persona tiks spiesta apkārt - tā ir spēja nodrošināt iespēju un stāvēt blakus tiem, kuriem ir grūtības tās atrisināt, tas ir mēģinājums parādīt citus veidus un mācīt, ja viņi lūdz. Kad otrs izmanto tikai palīdzību, un visi turpina to nodrošināt, ir lielāka iespēja, ka mēs varam runāt par atkarīgām attiecībām, kur viens kalpo kā morāls vai materiāls „donors”, bet patiesībā nav nekādas palīdzības, jo nevienam tas nav vajadzīgs, bet tikai pastāvīgs infūziju.

Ja nav žēlastības, ir ne tikai materiāls labums, bet galvenokārt morāle, kas izpaužas vēlmē saņemt pateicību vai atzinību no citiem. Tajā nav egoisma, kas var izpausties, darot labus darbus savas reputācijas labad, barojot ego vai palielinot personīgo nozīmi. Bet tas vienmēr dod mieru un labestību tā cilvēka dvēselei, kurš žēlsirdīgi darbojas viņam vienkārši nav morālas iespējas citādi. Arī tas, kurš ir žēlsirdīgs, iegūst unikālu iespēju būt mazāk dusmīgam, jo nav citas nosodīšanas un nav ne jausmas, kā viņam vajadzētu rīkoties. Tā ir pasaules pieņemšana, kā tas ir, ar negatīviem momentiem un personisku iespēju tos labot. Jo vairāk šādu izpausmju, jo vieglāk ir sazināties jebkurā līmenī, jo vieglāk ir attiecības, un tā rezultātā persona saņem palīdzību, negaidot to. Tas ir ļoti svarīgs punkts, ka tas joprojām saņems tieši tāpēc, ka tas palīdz citiem, nevis viņu pašu labā. Un tas, kurš dara labu, cerot, ka jebkurā situācijā viss glābsies glābšanai visbiežāk paliek viens pats, jo impulsa sākumā bija alkatība.

Labdarība nav iedzimta iezīme, un tā tiek iegūta tikai sabiedrībā, ar noteiktu virzienu, kur no agrīna vecuma labsirdība, piespiešana, pašaizliedzība un vēlme palīdzēt jūsu kaimiņam tiek nodota personai. Jebkurā grupā ir vēlme pēc savstarpējas palīdzības, pat dzīvniekiem, bet to nosaka diktējošā bioloģiskā vajadzība, kas palīdz iepakojumam izdzīvot. Šādos gadījumos, ja indivīds izdara noziedzīgu nodarījumu, to var sodīt vai izraidīt, žēlastība var kaitēt citiem, pret sevis saglabāšanas instinktu, bet citas interesēs.

Kopumā šī iezīme tiek uzskatīta par pozitīvu un garīgu, bet citi sabiedrības locekļi to var nosodīt situācijās, kad, pēc viņu domām, stumbler nav pelnījis palīdzību vai atbalstu. To var izskaidrot ar stulbumu vai naivumu, nevēlamu cieņu vai tuvredzību, bet jebkurā no šīm iespējām nav humānas attieksmes pret citiem, un ir tikai bailes un viņu pašu drošība vai ieguvums.

Dažādu līmeņu reliģiskajās konfesijās žēlastības izpausme tiek uzskatīta par vienu no garīgajām praksēm, parādot ne tikai mīlestību pret konkrētu personu, bet arī par dievību, rūpējoties par savu radīšanu. Tāpēc ticīgajā vidē šādi pašaizliedzības akti vienmēr tiek uztverti labvēlīgi, un spilgtākajos variantos pat kanonizēti.

Žēlastības problēma

Žēlastība izraisa arvien vairāk strīdu, kad runa ir par tās ietekmi uz sabiedrības globālo attīstību. Tie, kas ievēro garīgo orientāciju neatkarīgi no ticības vai tā trūkuma, saka, ka tieši šīs iezīmes saglabā kaut ko cilvēku un dod visiem cilvēkiem iespēju. Tas ir sava veida marķieris tam, ko mēs visi esam atšķirīgi no dzīvniekiem, un jo vairāk žēlsirdība cilvēkam, jo vairāk viņš ir tuvu garīgajai pasaulei, kur ir iespējamas apziņas transformācijas.

Bet ir vairākas pazīmes, piemēram, žēlastības problēma pret noziedzniekiem, kad cilvēka dvēsele dodas savās brāzmās. Sodīšana ir neapmierinoša, šāda prerogatīva tiek dota tikai visaugstākajam iemeslam un cilvēka sirdsapziņai, bet diemžēl jebkura sistēma (un sabiedrība ir tikai sistēma) prasa stingru tās kopējās pastāvēšanas noteikumu ievērošanu. Viens no veidiem, kā nodrošināt šādu noteikumu ievērošanu, ir tieši sods, kas ir visizteiktākais tiesas tiesību sistēmā.

Šos un citus jautājumus var atrisināt ne tikai ar skaidriem noteikumiem un to aklo ievērošanu, bet arī no attieksmes pret citiem principa, jo mēs gribētu, lai viņi rīkotos kopā ar personu. Tas attiecas uz reālo pasauli, novērojot grēku nožēlošanu vai, ka persona tiek labota, viņam tiek piešķirta amnestija. Tas pats notiek, kad vecāki soda bērnu, bet ne par nežēlības izpausmi, bet ar rūpēm par viņu un jūtas laikā, kad ir nepieciešams apstāties, kamēr šāda aprūpe ir kļuvusi par nopietnas personas garīgās sfēras traumatizācijas cēloni.

Nav iespējams izslēgt labdarību taisnīguma labad, jo tieši tas ļauj veidot humānu pasauli un harmoniskas attiecības individuālā līmenī. Šī ir iezīme, kas palīdz personai grūtā brīdī, jo visi apgrūtina vai veic objektīvu rīcību no nezināšanas vai apzināti, pēc tam nožēlojot grēkus.

Izņēmuma taisnīgums bez sirds līdzdalības, mīlestības, piespiešanas vienmēr ir pielīdzināms nežēlībai tas, kas ir loģiski skaidrojams, ne vienmēr ir no sajūtas viedokļa. Papildus tam, ka trūcīgie saņem palīdzību un iespēju attīstīties, viņam tiek dota arī iespēja izturēties pret citiem žēlsirdīgi, sajūtot no savas pieredzes, cik svarīgi tas ir. Tādējādi cilvēku vidū var izplatīties cilvēciska uzvedības stratēģija, samazinot spēka, dusmas, kara un citu negatīvu un nogurdinošu psihes izpausmju apjomu. Personīgā guvuma princips izrādās, ka tas darbojas tikai pirmo reizi, līdz parādās ilgtermiņa sekas, kad cilvēki aizbrauc, uzticība pazūd un taisnība tiek atņemta no līdzjūtības.

Saprotot vajadzību pēc šādām darbībām, daudzi cenšas izteikt nepatiesu žēlastību, palīdzot vairāk kā kaut ko. Kad ir vieglāk nosūtīt naudu, nekā ierasties personai, kurai nav nepieciešama tik liela ārstēšana, cik daudz sazināties vai kad izsalkuši dzīvnieki tiek baroti ar savu produktu pārpalikumu, nevis situācijā, kad viņiem ir savs trūkums. Žēlsirdība nedrīkst izpausties caur savām ciešanām, bet mūsdienīguma problēmai, cenšoties panākt garīgumu un tā iespējamo eksistenci - ikviens vēlas to parādīt iedrošināšanas vai uzņemšanas labā aprindās, tas nomierina kādu, un kāds ir atbildīgs. Tā nav arī žēlastības problēma, nevis kā kategorija, bet gan kā tās izpausmes veids, dvēseles patiesuma un patiesas līdzdalības iespēja.