Cietušais ir personas iecietība par cietušo. Tajā pašā laikā sociālā nosliece atšķiras, ja varbūtība kļūt par cietušo ir atkarīga no reģiona kriminālās situācijas, kā arī psiholoģiskās viktimizācijas, kad audzināšanas vai psiholoģiskās traumas rezultātā iegūtās raksturīgās un personīgās iezīmes izraisa uzvedību.
Saskaņā ar psiholoģisko faktoru cietušā upuri ir nopietni kritizējuši daudzi autori, un tā praktiski tiek diskreditēta jurisprudencē, kur tikai viena puse ir atbildīga par izdarīto noziegumu. Kā pierādījumu tam ir minēti fakti, ka cietušā uzvedība tiek uztverta kā provokācija, ko veic tikai noziedznieks, un tas nav objektīvs. Tāpēc šī koncepcija netiek izmantota tiesas slepkavību un izvarošanas gadījumos, bet notiek praktiskajā psiholoģijā. Ir jēga runāt par viktimizāciju, kad cilvēks biežāk iekļūst nepatikšanās, ko izraisa dažādi iekšējie cēloņi.
Kāda ir viktimizācijas rīcība
Vardarbības jēdziens tika ieviests viktoloģijas zinātnē, kurā pētīta cietušo un noziedznieku rīcība. Īpaša uzvedība verbālajā un neverbālajā līmenī padara noziedzniekus gandrīz nepārprotami izvēlas atsevišķas personas viņu upuriem. Piemēram, ja izvarotājs uzrāda agresiju pret vairākām sievietēm, viņš turpinās savas darbības tikai ar to, kas sarūk no bailēm, klusē, iztur izturīgu uzvedību, cenšas nepievilkt uzmanību un tajā pašā laikā izskatās nobijies. Tiem, kuri nekavējoties atceļ, iesaista sabiedrību mijiedarbībā un sniedz nepārprotamu izpratni par šādu darbību nepieņemamību, visticamāk, tas paliks viens pats.
Patlaban viktimizācijas jēdziens nozīmē ne tikai lielāku varbūtību, ka cita persona uzbrūk, bet arī verbālos apvainojumus, pazemojumus un biežumu nonākt nepatīkamās un traumatiskās situācijās, piemēram, nelaimes gadījumos, nelaimes gadījumos, aizrīšanās durvīs vai bieži vien sadursmes ierīcēs. Šeit cieš no karadarbības un dabas katastrofām, cilvēks izskatās kā magnēts, kas piesaista neveiksmi.
Tāpat kā jebkurš jēdziens, viktimizācijai ir savas īpatnības un iezīmes. Šādus cilvēkus raksturo nestabilas emocionālas reakcijas, izkropļota viņu sajūtu uztvere, kas galu galā noved pie ārējās kontroles lokusa.
Izglītības iezīmes, kas nav saistītas ar piesardzības attīstību, veido vieglu uzvedības stilu, nespēju atšķirt bīstamas situācijas un attiecīgi spēju piecelties par sevi vai laikā, lai atstātu nelabvēlīgu notikumu sfēru.
Sociāli apstiprinātas rūpības un integritātes īpašības galējā izpausmē, veidojot pozīciju, vienmēr ir gatavas iesniegšanai. Turklāt, jo vairāk cilvēka dzīvē ir pakļauta citiem, jo grūtāk ir atteikties un saskarties, kad ir reāla vajadzība, pateicoties attīstītajai uzvedības stratēģijai. Šādi cilvēki apgalvo, ka ir vieglāk nodot ļaunprātīgajam un izvairīties no slepkavībām, izturēt viņas vīra slepkavības un ļaut viņam nomierināties, pabeigt iknedēļas darba ātrumu divās dienās, kaitējot veselībai, bet saglabājot kolēģu labvēlību. Ir daudz racionalizāciju, bet rezultāts ir vienāds - persona cieš un turpina paciest.
Uzbrukums ir atšķirīgs fokuss un smagums. Kopumā šāds pāris ir raksturīgs jebkurai personai, un veselīgā versijā tas ir atbildīgs par iespēju upurēt savas intereses, lai gūtu papildu labumu. Tomēr, būdama personiska pazīme, viktimizācija tiek uzskatīta par patoloģisku iezīmi un nepieciešama psiholoģiska un dažreiz psihiatriska korekcija.
Viktimizācijas cēloņi
Cietušā upuris izpaužas tādu darbību veikšanā, kas rada bīstamas vai negatīvas sekas. Pašpārvaldes instinkti, kas paredzēti apgrieztai funkcijai, šobrīd nedarbojas vai parādās nosacīti, piemēram, tikai verbālā līmenī, un uzvedības gadījumā nav. Šādām deformācijām ir vairāki galvenie iemesli.
Sākotnēji tas ir personības veids, kas raksturo pasīvi pakārtotu pozīciju. Tie ir visvairāk cietušo vidū, un uzvedība izskatās kā agresora prasību izpilde. Varbūt viņi netiks izpildīti pilnīgi vai lēni, bet tomēr persona paklausa.
Otrais personības veids ir provokatīvs. Šādi cilvēki neapzināti cenšas piesaistīt uzmanību sev vai nav informēti par savu darbību sekām. Spilgti provokatīvās uzvedības piemēri ir lielo naudas summu pārrēķināšana nelabvēlīgā sabiedriskā vietā (stacijā vai kriminogēnajā zonā vakarā), seksuāla uzvedība, kas pārsniedz flirtēšanas robežas utt.
Izglītība un pieredzējušie bērnu psihotraumi ir par cietušo kompleksa izveidi. Vislielākais risks, ka vardarbības upuriem attīstās viktimizācija, kam neviens nesniedza palīdzību un atbalstu, netika veikts psihoterapijā, vai visi radinieki paņēma izvarotāju un vainoja cietušo par incidentu.
Cietušo vai disfunkcionālo vecāku bērni (dažāda veida atkarība, zems sociālās kultūras līmenis, augsts agresivitātes līmenis utt.) Nerada atbilstošu situācijas novērtējumu un veido attiecības ar pasauli kā vecāku ģimeni. Šāds bērns var būt ļoti pārsteigts, ka citās ģimenēs neviens nekad netiek uzvarēts, turklāt soda jēdziens kļūst tik nepieciešams, ka kā pieaugušais cilvēks sāk provocēt tos, kuri nav raksturīgi vardarbībai, jo viņu paaugstināta trauksme.
Iesaistīšanās dažādās antisociālajās grupās, dīvaini, arī veido upura uzvedību. Jāatzīmē, ka ne tikai spilgtas grupas, kas pārkāpj vispārējo kārtību, ietekmē cietušā, bet arī jebkuras sabiedrības stāvokli. Skolotāji, kuriem ir emocionāla pārpūle, nemāca bērniem pretoties agresijai, un viņi izliek negatīvu ietekmi uz bērniem, vienaudžu grupa var būt zema sociālā līmeņa un izspēlē tos, kas ir atšķirīgi. Jo vairāk iekšējās loka uztver vairāk vardarbības aktu, jo vairāk tolerances veido cilvēks.
Viktimizācijas veidi
Kā daudzdimensiju koncepcija, viktimizācija ir sadalīta tipos.
Tieši šis veids ir visvairāk saistīts ar personības psiholoģiskajām iezīmēm, saņemtajām traumām un audzināšanas īpatnībām, kas veido indivīda neatbilstošu reakciju. Šāda personiska viktimizācija tiek aktivizēta atbilstošos apstākļos, bet tā vietā, lai izvēlētos drošu uzvedību, nākotnes upuris neapzināti izvēlas provokatīvu rīcību. Meitenes tas var izpausties tuvu nepazīstamu cilvēku acīm vai mēģinājums uzņemt automašīnu naktī uz ceļa. Vīrieši cīnās par savu materiālo ietaupījumu noziedznieku uzņēmumā vai mēģina izšķirt lietas, fiziski atrisinot konfliktu ar pretinieku, kurš ir acīmredzami spēcīgāks.
Ekstrēmo sporta mīlestība, nepamatota vēlme pēc varonības, atgriešanās kaujas laukā pēc traumas - cilvēka apzināti izvēlētas darbības, bet sākotnēji tās apdraud dzīvību. Daži to izskaidro ar palielinātu vajadzību pēc adrenalīna vai slāpes, lai palielinātu viņu pašcieņu, un patiešām pastāv šāda motivācija, bet upura apjoms šādos cilvēkiem ir palielināts.
Masveida viktimizācija attiecas uz cilvēku grupām, un tai ir sava gradācija atkarībā no indivīdu un apstākļu īpašībām. Grupas viktimizācija apvieno noteiktas iedzīvotāju kategorijas ar tādām pašām pazīmēm vai parametriem, piemēram, bērniem vai invalīdiem. Objekta viktimizācija ietver noteiktu noziegumu (zādzību, slepkavību vai izvarošanu). Visbiežāk persona ir pakļauta vienai sugai, tas ir, visticamāk, ka to, kurš tiek aplaupīts, nevar izvarot. Priekšmeta viktimizācija piesaista dažādus noziedzniekus.
Vissvarīgākais masveida viktimizācijas piemērs ir Stokholmas sindroms, kad upuri pāriet uz agresoru pusi. Tas nenotiek nekavējoties, ir pieredzējušas pietiekamas nepārtrauktas saskares un spēcīgas traumatiskas emocijas, pēc kurām, pat turot ķīlniekus un saņemot reālus fiziskus ievainojumus, upuri sāk aizsargāt likumpārkāpējus, līdzjūtīgi un palīdz viņiem.
Kā atbrīvoties no viktimizācijas
Paaugstināta vēlme kļūt par cietušo nav iedzimta kvalitāte, bet to attiecīgi var koriģēt. Situācijās, kad zaudējumu biežums un intensitāte kļūst nozīmīga, stāvokli stabilizē trankvilizatori un antidepresanti ar vienlaicīgu psihoterapeitisku korekciju.
Ja situācija nav tik kritiska, tiek parādīta tikai psihoterapija, kuras mērķis ir atjaunot adekvātu pašcieņu un izstrādāt jaunas uzvedības stratēģijas. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir pārorientēt darbību regulatīvo lomu no ārēja avota uz iekšējo. Tas nozīmē, ka, pirms pieņemat lēmumu vai sekojat padomam, pieprasījumam vai pat kādam rīkojumam, jums ir nepieciešams saistīt to, kas notiek ar jūsu vajadzībām. Veselīgā stāvoklī persona neveiks darbības, kas viņam nodara kaitējumu, kas to neprasītu, pat tiešais priekšnieks. Tas nozīmē lielu atbildības daļu par savu dzīvi un to gaitu. No šī viedokļa vairs nav iespējams vainot citus par neveiksmēm vai meklēt aizbildinājumus par to, kāpēc nelaime notika. Atrodot pamatu savās izjūtās un lēmumos, persona pats sāk organizēt savu dzīvi drošā veidā, iepriekš aprēķinot sekas.
Ārējās manipulācijas trūkums prasa, lai citi nevarētu spēlēt uz vainas, žēlastības vai mazvērtības sajūtām. Maz ticams, ka meitene, kas zina viņas stiprās un vājās puses, piekrīt teikumam "jā, kas vēl man vajag, sēdēt." Spēja atteikties jebkurā dzīves sfērā ir lieliska apmācība pret viktimizāciju. Jo vairāk attīstās taktiskas opozīcijas prasmes, jo mazāk ir iespējas neapzināti kļūt par cietušo.
Jums jāsāk sekot savām domām, jo jo vairāk indivīds pats nožēlo, parādās savās acīs bezpalīdzīgs un nelaimīgs, jo vairāk šī valsts tiek pārraidīta citiem. Faktiski, tas ir arī provokācija, jo, ja kāds pirmo reizi sūdzas, viņi viņam palīdz, otrkārt, viņi nepievērš uzmanību, un trešais tas var izraisīt diezgan specifiskas agresīvas darbības.
Vardarbības novēršana
Uzvedības uzvedība ir parādība, kas izpaužas visos sociālās organizācijas līmeņos, to nevar bloķēt tikai cietušā kriminālnoziegumā, un attiecīgi preventīvi pasākumi tiek veikti vairākos līmeņos. Tas viss sākas ar valsts likumības un kārtības orgāniem, ekonomisko, politisko un kultūras ietekmi. Tas ir nepieciešamo likumu ieviešana un veselīga nostāja, lai aizstāvētu cietušo tiesības un noziedznieku sodus. Vietās, kur cilvēku uzvedību neregulē likumi, kas ir kopīgi, objektīvi un visiem saprotami, noziedzības līmenis palielinās un līdz ar to tiek viktimizēts.
Pēc vispārējā sabiedrības profilakses un regulējuma līmeņa ir nepieciešama specializēta cietušo korekcija, kas būtu jāveic starp potenciāli nelabvēlīgām iedzīvotāju grupām. Tie ietver kolonijas, antisociālas grupas, narkomānu centrus un bezpajumtniekus, sociāli nelabvēlīgas ģimenes. Skolās un pat bērnudārzos ir jāievieš nodarbības, kurās bērni iemācīsies atšķirt likumīgas darbības no vardarbīgiem, kā arī adekvāti novērtēt savu uzvedību provokatīviem paziņojumiem vai darbībām.
Būtiskākais darbs pie profilakses ir jāveic individuāli ar personām, kas pakļautas vardarbībai, fiziskiem ievainojumiem, neatbilstošai attieksmei un citām situācijām, kas ietver viktimizācijas jēdzienu. Pēc pirmās psiho-traumatiskās situācijas, lai pārvarētu šo pieredzi, ir nepieciešams psihoterapeitiskais darbs. Tas ir arī svarīgs apgaismojums jurisprudences un uzvedības psiholoģijas ziņā, izskaidrojot brīžus, kad personu var apsūdzēt provokatīvā uzvedībā.
Dažādas apmācības un kursi, kā arī psihoterapeitiskās grupas ir lielisks veids, kā novērst cietušos, jo viņi izstrādā nepieciešamās personiskās īpašības (uzticība, neatkarība, spēja orientēties vidē un cilvēkiem.
